“Mēs neredzam lietas tādas, kādas tās ir.

Mēs redzam tās tādas, kādi esam mēs paši.”

H.Džeksons Brauns.

Šodienas dzīves realitāte ir gaužām skarba, jo būtiski ir manījusies sabiedrības attieksme pret veciem cilvēkiem, kas pārsvarā ir slēpti noraidoša vai ignorējoša. Jāatzīst, ka ētiska rakstura problēmas, vardarbība, krīze, finansiālās grūtības, vientulība un bezcerība, diemžēl ir mūsdienu sabiedrības problēmu atspoguļojums sirmgalvjos.
Sociālā vide un sabiedrības attieksme, īpaši, ģimenes (apgādnieku) atbalsts ir nozīmīgi, lai cilvēks vecumdienās justos piederīgs un aprūpēts. Šeit atbildība gulstas uz jau pieaugušajiem bērniem un mazbērniem, ka saskaņā ar Cilvilikumu ir likumīgie apgādnieki.

Civillikuma 188.pants paredz: bērnu (apgādnieku) pienākumu apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus, turklāt šis pienākums gulstas līdzīgās daļās uz visiem bērniem gimenē.

Savukārt, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka: ja persona nevar pati samaksāt par sociālajiem pakalpojumiem (aprūpe mājās, ilgstošās socialās aprūpes un rehabilitacijas institucija, u.c.), šis pienākums pāriet uz apgādniekiem.

Lai arī apgādnieku  tiešais pienākums  ir rūpēties par saviem vecākiem, arvien biežāk jāsastopas ar situācijam, kad vecāki tiek pamesti novārtā.

Tas izpaužasar nepietiekamu apgādnieku uzmanību  pret viņu vajadzībām un vēlmēm. Tās ir vajadzības pēc ģimeniskas vides, pilnvērtīga uztura, emocionālām vajadzībām, veselības aprūpes un iesaistīšanos sabiedrības aktivitātēs. Veco cilvēku pamešanu novārtā var raksturot, kā apgādnieku nevērību un vienaldzību, uzraudzības trūkumu, ignorēšanu, finansiālu izmantošanu un vardarbīgu izturēšanos. Pazīmes, kuras liecina, ka par veco cilvēku nerūpējas ir: neatbilstošs apģērbs, nepiemērota vide (slikti sadzīves apstākļi),  nepilnvērtigs uzturs (izsalkums), ētiska rakstura problēmas ( ubagosana), personīgās higiēnas trūkums (netīrība). Jāpiemin arī  apgādnieku vienaldzība pret veco cilvēku emocijām. Šajās situācijās noteicošais faktors ir pārmantota emocionālā saskarsme un attiecības gimenē, jo ģimenes emocionālā saikne un attieksme vienam pret otru tiek veidota no paaudzes uz paaudzi. Ne velti, latviešu sakāmvārds vēsta “Ko sēsi, to pļausi”.  Cilvēks dzīves nogalē nevar gaidīt savādāku apgādnieku attieksmi pret savām emocijām, kādu ģimenē sniedzis saviem bērniem.

Iespējams, tieši šo iemeslu dēļ sociālais dienests bieži sastopas ar problēmu, ka apgādnieki izvairās sniegt palīdzību vai sniedz to novēloti un neatbilstoši vajadzībām.  Tajā pašā laikā, vecāki jūtas vientuļi, neaprūpēti un vēršas sociālajā dienestā, ar pārliecību, ka viņi ir vientuļie pensionāri, lai gan apgādnieki ir. Šādos gadījumos sociālais darbinieks novērtēs vecā cilvēka vajadzības un nodrošinās viņa vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus, tomēr paralēli tiks strādāts arī ar apgādniekiem.
Tas nozīmē, ka sociālais darbinieks noskaidros informāciju par apgādniekiem, viņu iespējas un prasmes iesaistīties vecāku aprūpē, izskaidros vecāku vajadzības un pastāstīs, par pieejamajiem sociālajiem pakalpojumiem, to saņemšanas kārtību.
Aicinām apgādniekus nebaidīties un savlaicīgi vērsties sociālajā dienestā, lai jautātu par palīdzības iespējām saviem vecākiem, jo bieži vien risinājums  slēpjas aiz informācijas trūkuma.