SOCIĀLAIS DARBS NEAPROBEŽOJAS VIEN AR PABALSTU PIEŠĶIRŠANU
Latvijas Vēstneša portālam “Par likumu un valsti” atklātu interviju par sociālo darbu Latvijā sniegusi Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte, kura pati 20 gadus strādājusi sociālajā dienestā un labi zina ar kādām tendencēm sociālie darbinieki saskaras ikdienas veicot savus profesionālos pienākumus. I. Rudzīte intervijā atzīst: “Vēsturiskā atmiņa par sociālo dienestu kā materiālās palīdzības sniedzēju iedzīvotājiem un daļai profesionāļu ir dziļa. Ir ļoti grūti mainīt šo skatījumu un saprast, ka sociālais darbs nav tikai sociālā palīdzība”.
Kuldīgas novada p/a “Sociālais dienests” piedāvā nelielu ieskatu intervijā ar Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci veselības un sociālajos jautājumos Ilzi Rudzīti. Pilnu interviju lasīt ŠEIT → http://www.lvportals.lv/visi/viedokli/290063-ilze-rudzite-socialais-darbs-nav-pabalstu-pieskirsana/
Salīdzinot ar laiku, kad sākāt strādāt sociālajā dienestā, kādas tagad ir lielākās atšķirības, arī sabiedrības prasībās sociālajam darbiniekam?
Pirms 20 gadiem bija sociālā darbinieka profesijas pirmsākumi Latvijā. Es sāku strādāt sociālajā dienestā 1995. gadā. Tolaik dienesta uzdevumos dominēja sociālā palīdzība un citi materiālie pabalsti. Vēsturiskā atmiņa par sociālo dienestu kā materiālās palīdzības sniedzēju iedzīvotājiem un daļai profesionāļu ir dziļa, ir ļoti grūti mainīt šo skatījumu. Jā, sociālā palīdzība ir viens no sociālā darba resursiem, bet to nevar uzskatīt par galveno sociālo dienestu uzdevumu. Sociālais darbs ir radīt apstākļus un piedāvāt iespējas visiem cilvēkiem, kuriem ir dažādas sociālās problēmas (iemaņu un sociālo prasmju trūkums vai tās ir nepietiekamas, vardarbības dažādie aspekti, dažādas atkarības, nabadzība, bezdarbs u.c.), attīstīt savu potenciālu un piesaistīt resursus, motivēt mainīt savu sociālo situāciju.
Kam ir grūtāk mainīt šo priekšstatu – visai sabiedrībai vai tiem, kas iesaistīti sociālajā darbā jau ilgus gados?
Manuprāt, sabiedrība kopumā nav gatava mainīt šo viedokli, jo tas arī ir viens no stereotipiem, kas valda daļā sabiedrības, ka sociālajā dienestā palīdzību var saņemt tikai trūcīgi vai maznodrošināti cilvēki. Taču sociālā palīdzība (pabalsti) ir tikai daļa no tā atbalsta, ko pašvaldības nodrošina saviem iedzīvotājiem.
Kas ir šis cits atbalsts?
Pašvaldībās pieejamais atbalsts atšķiras. Ir sociālie dienesti, kas piedāvā ļoti dažādus pakalpojumus, piemēram, ģimenēm, kas ir nonākušas psiholoģiskās grūtībās un nespēj atrisināt savas ģimenes problēmas, – psihologa pakalpojumus, atbalsta un pašpalīdzības grupas, aprūpe mājās cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem, ja funkcionālo traucējumu dēļ cilvēks pats nespēj sevi aprūpēt, dienas aprūpes centri senioriem, cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti.
LV portālam iedzīvotāji bieži jautā par sociālo atbalstu un nereti ir šāda piebilde – nu, uz sociālo dienestu nav ko iet, tur nesapratīs. Taču cilvēki ir arī kritiski pret tiem, kuri uz sociālo dienestu iet kā uz kasi algas dienā, kamēr citi strādā, arī sociālais darbinieks – par mazu algu.
Sociālajā dienestā cilvēki vēršas, lai risinātu noteiktas problēmas. Visdrīzāk problēmas ir ļoti personiskas – nepietiekams materiālais nodrošinājums, grūtības un nepietiekamas prasmes bērnu audzināšanā, vardarbība, atkarības, nespēja sevi aprūpēt – un liecina par nespēju pašiem atrisināt situāciju. Nereti pienākums sadarboties ar sociālo dienestu ir obligāts, piemēram, gadījumos, kad bāriņtiesā ir ierosināts jautājums par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem.
Nonākot grūtībās vai sadarbojoties piespiedu kārtā, cilvēki jūtīgāk uztver daudzas lietas. Sociālajam darbiniekam būtu jābūt šīm prasmēm – profesionāli izvērtēt situāciju, neveidot konfliktattiecības un kopā ar klientu rast vispiemērotāko un visefektīvāko risinājumu individuālajā situācijā. Taču dažādu apstākļu un sakritību dēļ ne vienmēr tas izdodas, ne vienmēr klients ir motivēts mainīt savu situāciju, ne vienmēr viņa gaidas sakrīt ar piedāvāto atbalstu. Par to, ka sociālajā dienestā nesapratīs – sociālajam darbiniekam nav “jāraud” kopā ar klientu, bet kopā jāmeklē risinājumi.
Ko sociālais darbinieks var panākt, ja otrā pusē ir cilvēks, kas netic saviem spēkiem, nevēlas neko savā dzīvē mainīt, nevēlas līdzdarboties?
Nē, protams, nepietiek vien ar to, ka pašvaldībā ir sociālais darbinieks. Tādēļ tiek veidoti pakalpojumi – dienas aprūpes centri, kur māca prasmes un iemaņas, psihosociālais atbalsts, atbalsta vai izglītojošās grupas, piemēram, vecākiem, lai mācītos prasmes, iegūtu zināšanas par bērna audzināšanu, bērna vecuma posmiem, pašpalīdzības grupas bērnu vai jauniešu ar invaliditāti vecākiem.
Vai, piemēram, grupu nodarbības varmākām. Ir uzsākta valsts programma, kas ir liels izaicinājums Latvijā kopumā un arī pašvaldību sociālajiem dienestiem – strādāt ar šo klientu grupu – gan ar varmākām, gan vardarbībā cietušajiem cilvēkiem. Ja sociālais darbs ar ģimenēm un bērniem, sociālā rehabilitācija ir atpazīstami un diezgan seni sociālo dienestu pakalpojumi, tad darbs ar vardarbību veikušajiem ir jauna programma valstī.
Ar likumu ir noteikts, ka sociālais dienests ir pašvaldības institūcija, kas nodrošina sociālo palīdzību, sociālos pakalpojumus un profesionālu sociālo darbu. Vai tam ir robežas?
Robežas ir. Sociālā palīdzība ir materiālā palīdzība. Tad ir sociālie pakalpojumi – sociālā rehabilitācija, sociālā aprūpe, profesionālā rehabilitācija, kā arī nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Katrai šai darbībai ir noteikts saturs, līdz ar to noteiktas robežas. Problēma, ka sabiedrība neredz šīs robežas. Sociālo darbu asociē teju ar visu, un it sevišķi, ja būs vārdiņš “sociāls” klāt, tad tas var tikt uzskatīts par sociālā dienesta darba lauku. Tā gluži nav. Piemēram, sociālo zinātņu blokā ir vairāki virzieni – pedagoģija, jurisprudence, bet tas taču nav sociālais darbs.
Funkcijas, kas būtu jāveic vai vēsturiski ir uzliktas sociālajam dienestam, beidzot vajadzētu ielikt rāmī. Ne velti profesionāļi runā par to, ka būtu nepieciešams Sociālā darba likums, tajā tad arī novelkam robežas – kas ir sociālais darbs, ko mēs ar to saprotam un kādi ir tā uzdevumi.
Viens no atslēgas vārdiem sociālajā darbā ir sadarbība. Gadiem diskutēts, ka tāda īsti nenotiek, – pedagogs laikus nereaģē uz problēmām ģimenē, ārsts nepievērš uzmanību, taču, ja kas nelāgs notiek, sabiedrība ceļ trauksmi un atbildību prasa no sociālā darbinieka.
Ja problēmas ir ģimenē, tad visbiežāk tās ir redzamas jau bērnudārzā. Mazie bērni visu dienu ir bērnudārzā, kur bērna izturēšanās vedina domāt, ka nav kaut kas kārtībā. Protams, ne vienmēr tās ir problēmas ģimenē, bērnam var būt arī veselības problēmas, kas ietekmē uzvedību. Ja problēmai nepievērš uzmanību, nerisina pirmskolā, tā kā sniega bumba veļas tālāk – uz skolu.
LPS Novadu dienā viena no galvenajām tēmām bija par sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā. Sociālo dienestu aptauja atklāja: ne tikai pirmskolā, bet arī skolā pedagogi neprot atpazīt vardarbību vai arī baidās par to ziņot, vai nepamana kopsakarības. Svarīgi, ka skolā ir atbalsta personāls, psihologs, sociālais pedagogs, speciālais pedagogs, kuri kopā spēj situāciju izvērtēt. Protams, vispirms problēma ir jāpamana. Ja bērns ir nesekmīgs, kavē stundas, tad varbūt ir salīdzinoši vienkārši atrisināma problēma – nav iegādāti visi nepieciešamie mācību līdzekļi. Bet, ja nerīkojas un nereti pat slēpj kavējumus, tad nonākam pie tā, ka ir pusaudzis, ar kuru vairs īsti neviens nezina, ko darīt.
Laba prakse ir Saldus novada pašvaldībā, viņiem ir starpinstitucionālās sadarbības grupa, kurā ir pārstāvji no piecām institūcijām (Sociālais dienests, Izglītības pārvalde, Valsts un pašvaldības policija, bāriņtiesa), katrs precīzi rīkojas savas kompetences ietvaros, atbilstoši tam, kā definēts normatīvajos aktos, piemēram, skolas rīcība, ja bērnam ir 20 neattaisnoti stundu kavējumi. Ja skola saviem spēkiem nespēj atrisināt situāciju, tad nāk ar šo sarežģīto gadījumu uz sadarbības grupu. Un tad gan iesaistās arī visi pārējie, speciālisti nāk kopā un domā, kā šo situāciju risināt, tajā skaitā – izstrādājot individuālās uzvedības sociālās uzvedības korekcijas programmu. Saldenieki teic, ka sadarbība ir veiksmīga. Manuprāt, svarīgi, ka katrs izdara visu no savas puses, ja rezultāta nav, nepamet novārtā, iesaista citus speciālistus.
Informācijas avots: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli/290063-ilze-rudzite-socialais-darbs-nav-pabalstu-pieskirsana/