Laikrakstā “Kurzemnieks” Jauno žurnālistu skolas aktīvie dalībnieki ir izveidojuši pētniecisku rakstu par atkarībām, jo šī tēma mūsdienu sabiedrībā ir jo īpaši aktuāla un tā vien šķiet, ka drīzumā problēma nemazināsies. Turpmāk tekstā Jauno žurnālistu pētījums un speciālistu viedokļi…

 

 

“TAS MANI IZGLĀBA” /Matīss Upītis/

 

„Dzīve ir vienreizēja lieta – dāvana tev. Neatdod to citam, lai tas diktē tavu dzīvi!” aicina MATĪSS UPĪTIS, kurš Kuldīgā jauniešiem brīvprātīgi vada nodarbības sociālā atbalsta-resursu centrā. Matīss ar viņiem spēlē spēles, vada sarunas un lekcijas, plāno izbraucienus. Viņš ar jauniešiem saprotas labi, jo pats zina, ko nozīmē kļūt atkarīgam un kā to uzveikt.

Kāpēc pie jauniešiem nākat?
– Darbs ar viņiem man ir sirdslieta. Galvenais iemesls ir tas, ka pašam gājis visādi. Jauniešiem vēlos būt kā iedvesma, ceļa zīme, paraugs. Gribu palīdzēt, un man īpaši patīk strādāt ar tiem, kam ir kādas lielākas problēmas vai pat bezcerība.

Kādas ir izplatītākās atkarības?
– Salīdzinājumā ar to, kāda iespēja bija manos 14 gados, tagad ir pavisam citādi. Manā laikā visizplatītākā bija tā sauktā zālīte. To nevarēja dabūt kurš katrs – tas bija liels risks, tā bija dārga. Tagad daudz problēmu ar alkoholu. Šeit, centrā, man īsti nav saskarsmes ar narkomāniem vai alkoholiķiem, bet esmu redzējis, kur tādas lietas noved. Jaunatnei dažādas vielas ir pārāk viegli pieejamas. Cik maz vajag, lai bariņā iefiltrētos tāds, kas tās izplata! Pirmā atkarība vienmēr ir emocionāla, kad iepatīkas lietot. Nav jau tā, ka bez tā nevar, bet patīk tā sajūta. Līdz ar to rodas fiziska atkarība, jo ķermenis pie šīs vielas jau pieradis.

Cenšos jauniešus iedrošināt, lai viņi novērtē draugu kompāniju, jo tas nav pareizi, ja viņu dzīvi vada draugi. Gribu palīdzēt apzināties, ka dzīve ir vērtība. Ir tādi, kuri to novērtē, un izvēlas pareizos draugus. Arī mans stāsts ir līdzīgs daudziem: kad nonāc problēmās, tad tie, ar kuriem kopā esi ko lietojis, pirmie uzgriež muguru. Un beigās tu stāvi pie sasistas siles – sabojātas dzīves, un draugu vairs nav klāt, lai vadītu tevi no tās ārā.

Nav grūti atrast jaunus draugus, kuri mudina uz labām lietām. Tikai jāprot izvēlēties. Ja citi tevi atraida, kad tu nevēlies kaut kur iesaistīties, tas nozīmē: tie nav īsti draugi. Viņi neciena tavu izvēli. Manā gadījumā slikta kompānija radīja sliktos ieradumus.

Vai tuvie cilvēki cieš no tā, ka kādam ir atkarība?
– Līdzatkarībā nav iespējams neciest. Vecākiem sāp sirds. Ejot pa šo ceļu, līdzi nāk vēl citi, un arī viņiem rodas pārdzīvojumi. Ja kāds sāk no mājas zagt mantas, lai dabūtu kārtējo devu, tā jau ir liela atkarība.

Kā pats tikāt vaļā?
– Esmu no ģimenes, kurā tēva nebija un māte strādāja ļoti daudz, tāpēc uzaugu viens. Ikdienu noteica draugi. Ir tādi, kuri no problēmām izvairās, un tādi, kuri tajās iesaista. Es biju kompānijā, kurā patika smēķēt, tur visi jutās prestiži smēķējot, un tas radīja atkarību. No smēķēšanas biju atkarīgs jau 14 gados. Pēc tam lietoju alkoholu, vēlāk kļuva pieejamas narkotikas. Nebiju baigais narkomāns, tomēr aizrāvos par daudz. 20 gados pārdozēju – gandrīz nomiru.

Dzīvi mainīja sastapšanās ar Dievu – tas izglāba veselību un mani pašu. Dievs dziedināja, un pēc tam daudzas lietas uzlabojās. Mācījos Bībeles skolā ASV. Manu ceļu nevar nosaukt par gribasspēku – tas bija Dievs, kas pilnīgi mainīja manas vēlmes. Nav tā, ka es nedrīkstu dzert, – vienkārši negribu to darīt. 14 gadus neesmu ne pilītes lietojis. Vairs nesmēķēju. Tagad esmu precējies, man ir divas meitas. Dzīve ļoti mainījusies.

Strādājot ar jauniešiem, Matīss cenšas:

• iedrošināt izvērtēt draugu kompāniju, jo tas nav pareizi, ja dzīvi vada draugi;
• palīdzēt apzināties, ka dzīve ir liela vērtība.

 

---

Sociālā atbalsta – Resursu centrs

• Atrodas Kuldīgā, Liepājas ielā 37, un tā ir daļa no pašvaldības sociālā dienesta.
• Vadītāja, sociālā darbiniece Agnese Inapša, tālr. 63323427, 27020739, agnese.inapsa@kuldiga.lv
• Sociālā darbiniece Lelde Rozevska, tālr. 63323427, 27021901, lelde.rozevska@ kuldiga.lv

---

Speciālistu viedoklis:

ATKARĪBA IR SLIMĪBA, UN ATKARĪGAIS IR SLIMNIEKS

Ar kādiem jauniešu atkarību veidiem visbiežāk sastopas speciālisti? Pieredzē dalās:

 

MADARA LAPSA, Liepājas sociālā dienesta atkarību profilakses centra vadītāja
Kurzemes Vārda arhīva foto

 

 

 

 

 

 

 

AGNESE INAPŠA, Kuldīgas novada sociālā dienesta sociālā atbalsta-resursu centra vadītāja
Arhīva foto

 

 

 

 

 

 

 

KĀDAS IR VISIZPLATĪTĀKĀS ATKARĪBAS?

→ A.Inapša: „Smēķētas tiek gan cigaretes, gan marihuāna.”

Kuldīga

• No viedierīcēm,
• smēķēšanas,
• alkohola,
• narkotikām.

Liepāja

• No alkohola,
• narkotikām,
• nikotīna,
• azartspēlēm,
• jaunajām tehnoloģijām (dators, tālrunis u.c.).

→ M.Lapsa: „Pēc statistikas līdzatkarīgo vienmēr būs vairāk nekā atkarīgo, jo katrs atkarīgais ir attiecībās vismaz ar sešiem līdz astoņiem līdzatkarīgajiem.”

KĀDI IR CĒLOŅI?

 

→ A.Inapša: „Sociālais darbs nav tieši darbs ar cēloņiem, tas vairāk ir darbs ar sekām.”

 

• Bioloģiskie riska faktori ir iedzimtība, galvas smadzeņu patoloģija, traucēta fiziskā attīstība.
• Sociālpsiholoģiskie faktori: audzināšanas stils un attiecības ģimenē (pāraprūpe vai nepietiekama aprūpe, vardarbība, apreibinošo vielu lietošana, attieksme pret to arī draugu lokā), finansiālais nodrošinājums, stāvoklis sabiedrībā, apkārtnes ietekme.
• Personības riska faktori: pašapliecināšanās, dzīves jēgas un mērķa meklējumi, nespēja apzināties un atbilstoši izpaust savas jūtas, nepietiekama paškontrole un disciplīna, zems pašvērtējums.

M.Lapsa:  „Jebkurš cēlonis palielina risku kļūt atkarīgam. Tomēr svarīgi atcerēties, ka pat tāds cilvēks, kuram ir visi riska faktori, no atkarības ir pasargāts, ja ievēro vienu vienkāršu principu – nekad nesāk lietot apreibinošas vielas, nesāk procesu, kas atkarību izraisa.”

KĀ ŠĀDU CILVĒKU PAMANĪT? KĀ RĪKOTIES?

 

→ A.Inapša: „Visātrāk pamanīt var tuvinieki un skola.”

Atkarīgo nevajag vainot, kaunināt, rāt. Tā rezultāts netiks panākts – atkarīgais tikai vēl vairāk noslēgsies un sāks melot.
Uzmanība jāpievērš tad, ja:

• cilvēks sāk uzvesties sev neraksturīgi, kļūst aktīvāks vai pasīvāks;
• sāk melot, kavēt skolu;
• mainās draugu loks, intereses, sekmes, ģērbšanās stils;
• rodas ēšanas un miega traucējumi;
• nav vēlēšanās nākt mājās;
• parādās sabiedrisko normu un likuma pārkāpumi.

→ M.Lapsa:  „Arī šādos gadījumos princips ir vienkāršs: skarbi pret problēmu, maigi pret cilvēku. Atkarība ir slimība, un atkarīgais ir slimnieks. Ja sakāt „Ja vēlreiz dzersi, es šķiršos!”, tad nākamās dzeršanas reizē ir jāšķiras. Kad līdzatkarīgie atrod sevī spēku un pacietību skarbajai mīlestībai, ikviens sāk atbildēt pats par savu rīcību un sākas atveseļošanās.”

KO DARĪT, JA JAUNIETIS VĒLAS NO TĀ ATBRĪVOTIES?

 

→ A.Inapša: „Palīdzību reizēm vieglāk meklēt ārpus ģimenes, nevis pie tuviniekiem. Bieži izmaiņas pusaudžu uzvedībā pirmie pamana vienaudži, kuri var informēt pieaugušos un tie – ziņot atbilstošām iestādēm. Ļoti svarīgi: ja jaunieši redz, ka draugi mainās, vajag tam pievērst uzmanību. Ir fakti, kurus zina savējie un kas pedagogiem paliek nezināmi. Droši var nākt uz mūsu centru vai sociālo dienestu Dzirnavu ielā. Pie mums jauniešus dažreiz sūta skola, bet biežāk par viņiem paziņo policija, kad jau izdarīti pārkāpumi. Labāk būtu, ja pusaudži palīdzību saņemtu laikus un policijas redzeslokā nenonāktu. Manuprāt, jauniešiem ir vēlme saikni ar mums saglabāt. Kaut vai reizēm atnākt ciemos, pastāstīt, kā klājas.”

 

Var meklēt palīdzību pie:

• sociālā dienesta darbiniekiem,
• ģimenes ārsta,
• narkologa,
• psihologiem (var sākt ar skolas psihologu),
• skolotāja.

 

---

Ja kauns ar kādu speciālistu tikties personiski, jāzvana pa bērnu un jauniešu uzticības tālruni 116111.

---

→ M.Lapsa: „Jebkas, ko atkarīgais nosauc kā attaisnojošu iemeslu, kāpēc viņš nevar atveseļoties, ir tikai atrunas. Tās liecina, ka vēl nav tik slikti, lai meklētu palīdzību. Lai atveseļotos, vienmēr var atrast bezmaksas un anonīmu palīdzību.”

„VIENKĀRŠI TO NEAIZTIEC!”

 

RIHARDS LASMANIS
Eduarda Skabja foto

 

 

 

 

 

 

 

 

„Nedzeriet, neviens jūs nespiež – neņemiet glāzīti, un viss!” tā saka Z.A.Meierovica Kabiles pamatskolas mājturības skolotājs RIHARDS LASMANIS. Kā pats atzīst, arī viņš ar alkoholu reiz muļļājies, bet jau 18 gadus nav ņēmis mutē ne pilītes.

Kāds bija iemesls sākt alkoholu lietot?
– Nekāds. Viss sākās vidusskolā. No izsūtījuma Sibīrijā atgriezās radi. Brālēni Krievijā, saprotams, bija koduši. Viņi mani aizveda uz parku, kopā iedzēru liķieri Šartrēze. Pēc mirkļa viss bija ārā… Vairākus gadus nedzēru. Pēc skolas apprecējos, dienēju armijā. Tad aizgāju uz Fizkultūras institūtu, vajadzēja trenēties, daudz bija jāmācās, un dzert negribējās. Tad man bija labs robs – strādāt skolā, un par tādām lietām nedrīkstēja pat domāt. Sākumā iedzēru tikai jubilejās. Bet izlaidos savā 45 gadu jubilejā. Visa tā draņķība ir izlaidība.

Vai radās problēmas ar veselību, draugiem, ģimeni?
– Ar draugiem jau ne – kopā dzērām. Lielākā summa, ko uzreiz esmu atstājis alkoholā, bija 80 rubļu (mana alga bija 280). Vai to viens var nodzert? Tad visi tā sauktie draugi bija klāt, un nauda pa vējam. Sievai bija nepatīkami. To pāridarījumu neviens nevar piedot. Bet pa grāvjiem nemētājos. Īpašas veselības problēmas nemanīju. Iespējams, pēc tam gan iespaidu atstāja.

Kad sapratāt, ka vairs nedzersiet?
– Vienkārši pateicu nē. Skolā mani kā pensionāru paņēma atpakaļ. Direktore, kolēģi teica, ka dzert nevajag. Izlēmu sevi pārbaudīt: ja brāļa dzimšanas dienā ne pilīti nepaņemšu, tad viss. Šņabja pudelē liku ieliet ūdeni un tēloju, ka dzeru. Citi ārstējās, bet es atmetu bez grūtībām. Es arī pīpēšanai pārvilku svītru – sūkāju stiklenītes.

Vai nav bijusi vēlme paņemt ne mutīti?
– Nē, neesmu pat paodis. Arī bērēs mazo glāzīti neņemu. Man lielākais alkohols ir kefīrs un kvass.

Vai skolā esat manījis alkohola atkarību jauniešu vidū?
– Kādreiz kompānija izdzēra šampanieti un gāja mājās, otrajā dienā pat domas vairs nebija dzert. Tagad jaunieši izlaižas. Kad ir iedzerts, tad jau ir varonis: šīberis aiziet ciet, grib būt krutāks, pierādīt, ka var izdzert vairāk. Mūsu laikā jau tāpat – bija tādi, kas aicināja iedzert, un varēja katru dienu kompānijā iet. Sadzērušies ballēs kāvās. Tomēr viss sākās vēlāk, nevis 15–16 gados. Manu klasesbiedru no skolas izslēdza jau par pīpēšanu. Mēs vairāk sportojām un strādājām. Es cēlos agri, lai nopļautu zāli, sanestu ūdeni, un gāju uz skolu.

Vai laukos problēma ir lielāka?
– Pilsētā lielāka. Laukos cilvēki drusku bailīgāki, bet vienalga puišeļi salasās un būdiņā dzer (autobusu pieturā – aut.). Zinu arī to, ka prasa pilngadīgajiem, lai nopērk pudeli, cigaretes. Mūsu laikos arī tā bija, bet ne tik izteikti. Manā klasē mācījās 11 puišu. Nedomāju, ka bijām pavilkušies uz alkoholu. Uz visiem izcilājām labi ja vienu vīna pudeli. Ballēs vajadzēja iet normālam: ar buktētām biksēm, kaklasaiti. Tagad, jau ballei sākoties, lielākā daļa ir reibumā. Lai uzaicinātu dejot, vajag simt gramu drosmei. Arī pret mācībām mums attieksme bija citāda.

Kā līdz tam nenonākt, bet, ja atkarība jau ir, kā tikt no tās vaļā?
– Es saku: „Lai tev glāzīte priekšā stāv, tu vienkārši neaiztiec!” Iesākt nevajag, tad viss būs labi. Tikpat jautri var būt arī skaidrā prātā.

Ar ko jūs jaunībā aizpildījāt laiku, lai nedarītu muļķības?
– Vai tanī laikā zāle bija zaļāka? Tā tāda muļķīga runāšana. Mēs bijām tādi paši. Tomēr arī naudu pelnījām paši. Divās vasarās 3000 rubļu – varēju nopirkt automašīnu Volga. No rīta cēlos ar gaismiņu: sitām šķindeļu jumtus, braucām uz mežu. Brīvpusdienas bija jānopelna pašiem. Nebija kā tagad: paprasa mammai, un viņa visu pasniedz kā uz paplātes.

UZZIŅAI

Kas ir atkarība?
Hroniska un progresējoša slimība, kas grauj ne tikai fizisko un psihisko veselību, bet arī personību kopumā, ietekmē viņa statusu sabiedrībā un palielina mirstības risku.

Kas to izraisa?
Gan psihoaktīvo vielu lietošana, gan aizraušanās ar azartspēlēm un viedierīcēm. Atkarība var veidoties jebkuram neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības, profesijas un mantiskā stāvokļa. Citiem tā rada līdzatkarību ģimenē, darbavietā – jebkur.

Četras galvenās pazīmes:

• uzmācīga tieksme to darīt pastāvīgi vai periodiski;
• aug tolerance – vajadzība daudzumu palielināt;
• pārtraukšana rada grūti paciešamus psihiskus un fiziskus traucējumus – abstinenci, kas izzūd, rīcību atkārtojot;
• fiziskās un psihiskās veselības pasliktināšanās kļūst bīstama paša dzīvībai, bet uzvedība – apkārtējiem.

Skolēniem nodarbības par atkarību

• Šomēnes – Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, Kuldīgas Centra vidusskolā, Kuldīgas pamatskolā. Tās vadīja sociālās darbinieces Naira Šķone, Lelde Rozevska.
• Pērn notika citās pilsētas skolās, arī Laidos, Rendā, Kabilē, Padurē, Vilgālē, Ēdolē, Turlavā un Vārmē.
• Mērķis: lai skolēni zinātu, kā rīkoties, spētu analizēt situācijas un pieņemt lēmumus, pateikt atkarībai nē.
• Tā ir daļa no Eiropas Sociālā fonda projekta veselības veicināšanai Kuldīgas novadā.

 

Avots: Laikraksts Viduskurzemei “Kurzemnieks”

Pārpublikācija saskaņota ar laikrakraksta

“Kurzemnieks” galveno redaktori D.Bitinieci