Kādi ir sociālās palīdzības lūdzēju pienākumi?

Sociālā drošība, nevienlīdzība un nabadzības līmeņa samazināšana ir pēdējo gadu apspriestākie jautājumi ne tikai  pasaulē un Latvijā, bet arī Kuldīgas novadā. Kuldīgas novadā darbojas biedrības un nodibinājumi, kuru mērķis ir sekmēt demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības nostiprināšanu, iesaistīt personas dažādu sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanā.  Biedrības un nodibinājumi savu iespēju robežās iesaistās noteiktu sociālo jautājumu risināšanā, sniedz atbalstu sociāli mazaizsargātām personām, palīdz tām socializēties, veic dažādas citas sabiedrībai noderīgas funkcijas.  Jāmin, ka Kuldīgas novadā iedzīvotājiem pieejami dažādi sociālie pakalpojumi un iespējas, lai tie spētu labāk iekļauties sabiedrībā un netiktu sociāli izstumti.

Bieži dzirdētais termins „Ilgstošie sociālās palīdzības saņēmēji” vai arī cilvēku pašu teiktais „Man pienākas!” ir drīzāk nerisināto sociālo problēmu sekas, nevis sociālā problēma tiešā veidā. Gandrīz ikvienam var gadīties, ka dzīve pēkšņi met krasu līkloci un tādā akūtā situācijā var būt nepieciešamība pēc speciālistu palīdzības, kuru var sniegt sociālais darbinieks, piesaistot pieejamos resursus – sociālos pakalpojumus vai materiālo palīdzību. Taču jāņem vērā apstāklis, ka sociālās palīdzības saņemšana paredz arī noteiktus līdzdarbības pienākumus, kurus nereti klienti neuztver kā sociālās palīdzības saņemšanas priekšnoteikumu, jo uzskata, ka sociālā palīdzība PIENĀKAS. Primārais sociālā darbinieka uzdevums sadarbībā ar klientu, ir uzlabot klienta paša spējas risināt savas problēmas, lai mazinātu to nelabvēlīgo ietekmi nākotnē. Ja cilvēks, kurš vērsies pēc palīdzības sociālajā dienestā nav gatavs pats kaut ko darīt savas problēmas atrisināšanā, tad, lai cik prasmīgs un profesionāls būtu speciālists, šādam cilvēkam palīdzēt neizdosies, vismaz, rezultāts nebūs ilgstošs. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā ir noteikts pienākums klientam aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus, taču, ja cilvēks īsti savu problēmu neapzinās, tad sagaidāmais rezultāts nesekos. Problēmas risinājums ir atkarīgs tieši no paša cilvēka motivācijas.

Lai palīdzētu klientam viņa situācijā, tieši sociālais darbinieks ir tas profesionālis, kurš, vadot klienta sociālo gadījumu, novērtē klienta sociālās vajadzības, viņam pieejamos resursus un risināmo sociālo problēmu. Lai saņemtu sociālo palīdzību pašvaldībā, viens no klienta pienākumiem ir sniegt ziņas par sevi. Kā sociālajam dienestam pārliecināties, vai tās ir korektas vai dienests netiek maldināts? Veidi ir dažādi, tomēr vispraktiskākais – klienta apsekošana mājās. No sociālā dienesta klientiem nācies dzirdēt visdažādākos iebildumus un neizpratni par apsekošanas nozīmību, taču tieši esot klienta dzīvesvietā sociālajiem darbiniekiem ir plašākas iespējas pamanīt problēmu cēloni, izvērtēt cilvēka paša pieejamos resursus, lai saprastu, kāda palīdzība cilvēkam nepieciešama. Latvijā tiesību akti nereglamentē to, kā notiek apsekošana klienta dzīvesvietā. Apsekošanas brīdī sociālie darbinieki vienmēr cenšas ievērot klienta privātuma neaizskaramības principus, jeb tiesības uz privātumu un profesionāli novērtē klienta sniegtās informācijas patiesumu. Īpašu vērību sociālie darbinieki pievērš tām mājsaimniecībām, kurās ir nepilngadīgi bērni. Apsekošanas aktā  sociālie darbinieki aizpilda informāciju par mājokļa labiekārtojumu, t.sk. norāda, kāda veida apkure ir klienta dzīvesvietā – malkas vai centrālā, vai mājā ir ūdens, gāze, cik personas faktiski dzīvo mājsaimniecībā u.tml. Tiek uzdoti jautājumi arī par ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām, atbalstu no citām personām. Informācija par klienta sociālo kontaktu tīklu ir svarīga, lai novērtētu, kā klients spēj iekļauties sabiedrībā.  Dažkārt sarunā ar klientu nākas aizskart tēmas, par kurām klients runā nelabprāt, tomēr šīs sarunas ir pirmais solis, kas mudina klientu pašam apzināties problēmas cēloni un iegūt informāciju par pieejamajiem risinājumiem. Apsekojumi ir gan plānoti, gan neplānoti. Pirms plānotajiem apsekojumiem sociālie darbinieki ar klientu iepriekš sazinās, lai saskaņotu to norises laiku.

Klienta līdzdarbības pienākumi var būt vērsti uz personas juridisko jautājumu sakārtošanu, piemēram, pases atjaunošanu, īres līguma noslēgšanu, dzīvesvietas deklarēšanu, uzturlīdzekļu kārtošanu par labu bērnam, firmas likvidēšanu, u.tml. Savukārt, lai uzlabotu cilvēka materiālo situāciju, tiek noteikti tādi pienākumi kā iesaistīšanās Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) aktivitātēs, t.sk. darba praktizēšanā pašvaldībā, aktīva darba meklēšana vai pārkvalifikācijas kursu apmeklēšana. Tāpat sociālajam darbiniekam var nākties runāt par it kā pašsaprotamām lietām – rūpēties par saviem bērniem, uzturēt kārtībā savu dzīvojamo telpu, mājas apkārtni, regulāri maksāt par komunālajiem pakalpojumiem – un dažādi atbalstīt klientu minēto prasmju un iemaņu attīstīšanā. Kā līdzdarbības pienākumu sociālais darbinieks klientu var iesaistīt informatīvās, izglītojošās, sociālo prasmju apguves un atbalsta grupās.

Ja sociālais darbinieks, izvērtējot situāciju, redz, ka sociālā palīdzība klientam nepieciešama tikai zemo ienākumu dēļ, bet citādi klients pats ir spējīgs noteikt un risināt savas problēmas, tad līdzdarbības pienākumus noteikt nav nepieciešams.  Šādos gadījumos klienta līdzdarbība izpaužas sniedzot patiesas ziņas, ļauj sociālajiem darbiniekiem apsekot dzīvesvietās un iegūt ziņas no  citām valsts un pašvaldību iestādēm.

Sociālā darba pamatprincips ir izanalizēt klienta vajadzības, pieejamos resursus un konstatēt problēmu, tādējādi ir iespējams noteikt mērķi, uz kuru virzoties var tikt sniegts atbalsts un palīdzība klientam viņa sociālās problēmas risināšanā. Tā kā šis process vistiešākā veidā ir saistīts ar sociālā darbinieka klientu un tas nevar notikt bez tā aktīvas līdzdalības, tad pašsaprotami būtu jābūt, ka klients ar sociālo darbinieku aktīvi sadarbojas, jeb līdzdarbojas. Līdzīgi tas ir ar ārstu un pacientu, jo, ja pacients ignorēs ārsta norādījumus par ārstēšanās gaitu, medikamentus nelietos vai arī uzsāks pašārstēšanos, tad muļķīgi būtu vainot tikai ārstu, ka pacientam kļūst tikai sliktāk.

Sociālā darbinieka uzdevums ir palīdzēt cilvēkam sākt organizēties, uzlabojot viņa izpratni par problēmām un savu situāciju. Nobeigumā vēlreiz vēlos likt akcentu uz vārdiem „sadarbība” un „līdzdarbība”, jo kā vēsta sena latviešu paruna, “Katrs pats ir savas laimes kalējs!”

Rakstu sagatavoja: sociālās palīdzības nodaļas

sociālā darbiniece Vineta Brūdere-Sedliņa

Attēli no : missionnorthwest.org un gsb.stanford.edu