Sociālajam darbam Latvijā šogad 25. gadadiena, bet kopš 1996. gada visā pasaulē novembra otrajā otrdienā svin sociālo darbinieku dienu.

Tā ir viena no jaunākajām profesijām, kura, lai mazinātu sociālo spriedzi un līdzsvarotu nevienlīdzību, mūsu valstī radās pēc neatkarības atgūšanas, kad veidojās sabiedrības noslāņošanās. Sociālais darbinieks sākumā bija tikai materiālās, humānās palīdzības sniedzējs, to varēja saņemt cilvēki pēc piederības kādai noteiktai grupai, kā vientuļās mātes, vientuļie pensionāri, daudzbērnu ģimenes, līdz ienākumu, īpašumu vērtēšanai un noteikta statusa piešķiršanai tagad, bet tas ir tikai viens no sociālā darba uzdevumiem. Šajos gados pienākumi mainījušies, tie kļuvuši daudzveidīgāki, bet vienlaikus komplicētāki, niansētāki.

Tagad sociālie dienesti nodrošina sociālo palīdzību, pakalpojumus un profesionālu sociālo darbu, un ar sociālā darba speciālista jēdzienu saprot četras profesijas: sociālais darbinieks, sociālās palīdzības organizators, sociālais rehabilitētājs un sociālais aprūpētājs.

Katrai darbībai ir noteikts konkrēts saturs un robežas, ko redz paši darbinieki, taču ne vienmēr saskata sabiedrība. Tādēļ bieži veidojas priekšstats, ka sociālajam darbiniekam ir jāspēj viss. Bet pirmām kārtām tā ir sadarbība ar klientu, cenšoties palīdzēt un rast risinājumu katrā individuālajā gadījumā, ievērojot paša cilvēka vēlmes sadarboties un mainīt situāciju.

Sociālais darbinieks nevar uzspiest savu viedokli, viņam jācenšas panākt, lai klients ierauga savu problēmu un grib kaut ko mainīt. Taču dažādu apstākļu un sakritību dēļ ne vienmēr tas izdodas, ne vienmēr cilvēks ir motivēts kaut ko darīt citādi. Katram cilvēkam viņa problēma ir ļoti personiska (nepietiekams materiālais atbalsts, zemas darba, sadzīves prasmes, veselības problēmas, atkarības, vardarbība u.c.), tāpat ne vienmēr viņi uzticas sociālajam darbiniekam, taču paši rast izeju diemžēl nespēj. Bet, ja dienests viņa problēmu uzreiz neatrisina, tad, protams, vainīgs ir sociālais darbinieks, kurš kā ar burvju nūjiņu nav vērsis visu par labu. Jāatceras, ka šis speciālists nav eksperts par visiem cilvēkiem un viņu dzīvi, katram pašam ir tiesības izlemt, kā rīkoties.

Izturību visiem sociālā darba speciālistiem, kuri strādā sociālajā dienestā, sociālās aprūpes institūcijās, medicīnas iestādēs, un arī tiem speciālistiem, kuri ieguvuši izglītību, bet strādā citās jomās – viņi vienmēr tiek gaidīti izmantot savas zināšanas praksē tik plašajā, bet ne tik vieglajā sociālā darba laukā.